Baltvārpainība

Baltvārpainība, sakņu kakla puve (latīņu: Gaeumannomyces graminis, Ophiobolus graminis)
Ierosina – sēnes (Gaeumannomyces graminis). 
Bojā – visa labības un daudzgadīgās stiebrzāles, bet bīstama kviešiem. Slimība bojā saknes, sakņu kakliņu un stiebra apakšējo daļu.
Zudumi – bīstamāka vieglās, vāji skābās augsnēs. Inficētiem augiem raža ir uz pusi zemāka nekā veselajiem. Slimības rezultātā samazinās cerošana, produktīvo stiebru daudzums un lapas atmirst. Graudi veidojas nepilnvērtīgi vai neveidojas vispār. 
Pazīmes novērojamas – jau dīgstiem parādoties. Vislabāk izteiktas vārpošanas laikā. Vārpas ir gaišas, gandrīz baltas, bez graudiem, stāv taisni uz augšu.
Simptomi –Augi atmirst, dzeltā, atpaliek augumā. Cerošanas mezgls un saknes brūnē, tās daļēji atmirst, tādēļ viegli notrūkst. Vārpošanas fāzē redzami stiebri, kas ir īsāki, pelēki baltā krāsā. Vārpas baltas, tukšas vai ar ļoti sīkiem graudiem. Slimajiem augiem sakņu kakls viscaur pelēcīgi melns, audi sairuši. Melnējums izplatās arī pa stiebra pamatu. Nomelnējušajās vietās, it sevišķi sakņu kakla apvidū, zem lapas maksts var saskatīt sēņotni un daudz sīku, melnu augļķermeņu, kuros attīstās asku sporas. Inficētos augus bieži inficē Cladosporium spp., kas ierosina melno pelējumu.
Veicina –paaugstināts mitrums un temperatūra optimāla 10-20°C. 
Saglabājas – augu atliekās, inficētos ziemājos, savvaļas graudzālēs, arī vārpatā, kas ir saimniekaugs. 
Ierobežošana: 
- augu maiņas ievērošana, jāņem vērā ne tikai priekšaugs, bet arī priekš-priekšaugs,
- jāpaaugstina organisko vielu saturs augsnē, kas sekmētu ātrāku augu atlieku sadalīšanos,
- sēklu kodināšana (daļēji ierobežo),
- fungicīdu lietošana, bet jāņem vērā, ka tie nav vienlīdz efektīvi pret visiem ierosinātājiem. Fungicīdu lietošana atmaksājas tikai retos gadījumos, parasti tad, ja sējumi ir augstražīgi un netiek ievērota augu maiņa.